1Ja es runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm, bet man nebūtu mīlestības, tad es būtu kā dārdošs varš vai skanošs zvārgulis. 2Un ja man būtu pravieša dāvanas, un es zinātu visus noslēpumus un visas zinātnes, un ja man būtu pilnīga ticība tā, ka es kalnus pārceltu, bet man nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas. 3Un ja es izdalītu visu savu mantu trūcīgo uzturam, un ja es nodotu savu ķermeni, lai mani sadedzina, bet mīlestības man nebūtu, tad tas man nekā nelīdzētu.

4Mīlestība ir pacietīga, laipna; mīlestība nav skaudīga, tā nerīkojas nekautrīgi, nav uzpūtīga, 5Tā nav godkārīga, nedzenas pēc sava, tā nedusmojas, tā nedomā ļaunu. 6Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību. 7Tā panes visu, tā tic visu, visu cerē, visu pacieš.

8Mīlestība nekad nemitējas, ja arī pravietojumi izbeigtos vai valoda apklustu, vai zināšanas izgaistu. 9Jo nepilnīga ir mūsu atziņa un mūsu pravietojums nepilnīgs; 10Bet kad iestāsies pilnība, tad izbeigsies tas, kas bija nepilnīgs. 11Kad es biju bērns, es runāju kā bērns, domāju kā bērns, spriedu kā bērns; bet kad es kļuvu vīrs, tad atmetu to, kas bērnišķīgs. 12Tagad mēs redzam mīklaini kā atspulgā, bet tad - vaigu vaigā; tagad es atzīstu nepilnīgi, bet tad es atzīšu tā, kā arī es esmu atzīts. 13Bet tagad paliek ticība, cerība, mīlestība, šīs trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība.