2Vismīļais, es lūdzu Dievu, lai tev visās lietās labi klātos un tu būtu vesels tā, kā tavai dvēselei jau labi klājas. 3Es ļoti priecājos, kad atnāca brāļi un apliecināja tavu patiesību, ka tu jau staigā patiesībā. 4Man nav lielāka prieka, ja dzirdu, ka mani bērni dzīvo patiesībā.

5Vismīļais, visu, ko tu dari brāļiem, tu dari uzticīgi, tāpat arī svešiniekiem; 6Tie devuši liecību par tavu mīlestību draudzes priekšā. Viņus tu, labi darīdams, novadīsi, kā tas cienīgi Dieva priekšā. 7Jo Viņa vārda dēļ tie izgājuši, neņemdami neko no pagāniem. 8Tātad mums pienākas tādus uzņemt, lai mēs kļūtu patiesības līdzstrādnieki.

9Es varbūt būtu draudzei rakstījis, bet Diotrefs, kas mīl būt pirmais starp viņiem, mūs neuzņem. 10Tāpēc, ja es nākšu, atgādināšu viņa darbus, kādus viņš dara, ļaunprātīgi mūs aprunādams; un ar to viņam vēl nepietiek: viņš pats neuzņem brāļus un aizliedz to darīt tiem, kas tos grib uzņemt, un izstumj tos no draudzes.

11Vismīļais, neseko ļaunajam, bet labajam! Kas dara labu, tas no Dieva; kas dara ļaunu, Dieva neredz. 12Dēmētrijam par labu liecinājuši visi, arī pati patiesība, bet arī mēs domājam liecību, un tu zini, ka mūsu liecība ir patiesa.

13Man būtu daudz kas tev rakstāms, bet es negribu tev rakstīt ar tinti un spalvu.

14Bet es ceru drīzumā tevi redzēt; un tad mēs runāsim no mutes mutē. Miers ar tevi! Draugi tevi sveicina. Sveicini draugus katru atsevišķi!