1Un pēc dažām dienām Viņš atkal gāja uz Kafarnaumu; 2Un, kad kļuva zināms, ka Viņš ir namā, daudzi sapulcējās tā, ka tiem pat durvju priekšā nebija vietas; un Viņš tiem sludināja vārdu. 3Un pie Viņa nāca ar triekas piemeklēto, ko četri nesa. 4Un kad tie nevarēja aiznest to pie Viņa ļaužu pulku dēļ, tie atsedza jumtu tur, kur Viņš bija, un, atvēruši to, viņi nolaida gultu, kurā gulēja triekas skartais. 5Bet Jēzus, redzēdams viņu ticību, sacīja triekas skartajam: Dēls, tavi grēki tev tiek piedoti! 6Bet tur bija daži no rakstu mācītājiem, kas sēdēja un domāja savās sirdīs: 7Ko Viņš tā runā? Viņš zaimo Dievu. Kas cits var grēkus piedot, kā vienīgi Dievs? 8Jēzus savā garā tūdaļ nomanīja, ka tie sevī tā domāja, un sacīja viņiem: Kāpēc jūs tā domājat savās sirdīs? 9Ko vieglāk pateikt triekas slimajam: tavi grēki tev tiek piedoti, vai teikt: celies, ņem savu gultu un staigā? 10Bet lai jūs zinātu, ka Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes grēkus piedot, Viņš sacīja triekas slimajam: 11Es tev saku: celies, ņem savu gultu un ej savās mājās! 12Un tas tūlīt uzcēlās un, gultu paņēmis, aizgāja, visiem redzot, tā ka visi brīnījās un godināja Dievu, sacīdami: To mēs vēl nekad neesam redzējuši.

13Un Viņš izgāja atkal pie jūras, un visi ļaudis gāja pie Viņa, un Viņš tos mācīja.

14Un Viņš, garām iedams, redzēja Levi, Alfeja dēlu, sēžam pie muitas, un sacīja tam: Seko man! Un tas uzcēlies gāja Viņam līdz.

15Un notika, ka Viņam, tā mājā esot pie galda, daudzi muitnieki un grēcinieki bija pie galda līdz ar Jēzu un Viņa mācekļiem, jo to bija daudz, kas arī Viņam gāja līdz. 16Un rakstu mācītāji un farizeji, redzēdami, ka Viņš ēd kopā ar muitniekiem un grēciniekiem, sacīja Viņa mācekļiem: Kāpēc jūsu Mācītājs ēd un dzer kopā ar muitniekiem un grēciniekiem? 17Un Jēzus, to dzirdējis, sacīja viņiem: Veseliem ārsts nav nepieciešams, bet gan slimiem, jo es neesmu nācis aicināt taisnīgos, bet gan grēciniekus.

18Un Jāņa mācekļi un farizeji gavēja; un tie nāca un sacīja Viņam: Kāpēc Jāņa mācekļi un farizeji gavē, bet Tavi mācekļi negavē? 19Un Jēzus sacīja viņiem: Vai kāzu viesi var gavēt, kamēr līgavainis pie viņiem? Tik ilgi, kamēr līgavainis pie viņiem, tie nevar gavēt. 20Bet nāks dienas, kad līgavaini viņiem atņems, tad tanīs dienās tie gavēs.

21Neviens neliek jaunas drānas ielāpu uz vecām drēbēm: citādi jaunais ielāps izplīst no vecajām drēbēm, un plīsums top lielāks. 22Un neviens nelej jaunu vīnu vecos ādas maisos: citādi vīns pārplēš maisus, un vīns izlīst, un maisi iet bojā. Bet jauno vīnu vajag liet jaunajos maisos.

23Un notika atkal, ka Kungs sabatā gāja cauri druvai, un Viņa mācekļi iedami sāka raut vārpas. 24Bet farizeji sacīja Viņam: Lūk, tie dara sabatā to, ko nav brīv. 25Un Viņš sacīja tiem: Vai jūs nekad neesat lasījuši, ko darīja Dāvids, kad tam bija trūkums, un viņš pats bija izsalcis, un tie, kas ar viņu bija? 26Kā viņš augstā priestera Abiatara laikā iegāja dievnamā un ēda upura maizi, kuru nevienam nenācās ēst, kā vien priesteriem; un viņš deva tiem, kas ar viņu bija. 27Un Viņš tiem sacīja: Sabats ir iecelts cilvēka dēļ, bet ne cilvēks sabata dēļ. 28Tāpēc Cilvēka Dēls ir Kungs arī pār sabatu.