1Kaut jūs mazliet paciestu mani manā neprātībā! Bet jūs jau ciešat mani. 2Jo es cenšos par jums ar Dieva centību; es saderināju jūs vienam Vīram, lai kā nevainīgu jaunavu stādītu Kristum priekšā. 3Bet es baidos, ka jūs neatkristu no Kristus vienkāršības un jūsu domas netiktu sagandētas, tāpat kā čūska pievīla Ievu ar savu viltību. 4Bet ja kāds nāk un sludina citu Kristu nekā to, ko esam sludinājuši, vai saņemat citu garu nekā to, ko esat saņēmuši, vai citu evaņģēliju, nekā to, ko pieņēmuši, tad jūs to labprāt ciešat. 5Man šķiet, ka es ne mazāk par tiem dižapustuļiem esmu darījis. 6Lai arī es esmu neveikls runāšanā, tad tomēr ne atziņā; to mēs jums visumā pierādījām.

7Vai tad es esmu grēkojis, sevi pazemodams, lai jūs paaugstinātu? Jo es sludināju Dieva evaņģēliju bez atlīdzības. 8Citas draudzes es esmu izmantojis, saņemdams no tām pabalstu, lai kalpotu jums. 9Un kad biju pie jums un cietu trūkumu, es nevienu neapgrūtināju, bet to, kas man trūka, aizpildīja brāļi, kas man atnāca no Maķedonijas; jums es visā kalpoju un kalpošu bez apgrūtināšanas. 10Kā Kristus patiesība manī ir, tā šo godu Ahajas apgabalā neviens man nevar atņemt. 11Kāpēc? Vai tāpēc, ka es jūs nemīlu? Dievs to zina!

12Bet ko es daru, to arī darīšu, lai nedotu iespēju tiem, kas meklē izdevību savai lielībai, līdzināties ar mums. 13Jo tādi viltus apustuļi ir viltīgi strādnieki, kas izliekas par Kristus apustuļiem. 14Nav arī brīnums, jo pats sātans izliekas par gaismas eņģeli! 15Tāpēc nav nekas sevišķs, ja viņa kalpi izliekas par taisnības kalpiem; bet kādi viņu darbi, tāds būs arī gals.

16Es atkal saku (lai neviens netur mani par neprātīgu; bet ja jau tā, tad pieņemiet mani kā neprātīgu, lai arī es varētu mazliet palielīties). 17Ko es saku šinī dižošanās lietā, to es nesaku pēc Dieva prāta, bet it kā neprātā. 18Bet ja daudzi lielās tanī, kas attiecas uz miesu, tad arī es lielīšos. 19Jo jūs, paši prātīgi būdami, labprāt ciešat neprātīgos. 20Jūs panesat, ja kāds jūs verdzina, ja kāds izmanto, ja kāds ko atņem, ja kāds lielās, ja kāds jūs sit sejā. 21Sev par kaunu es saku, ka šinī ziņā mēs bijām vāji. Bet ja kāds uzdrošinās lepoties (to saku neprātā), tad uzdrošinos arī es. 22Tie ir ebreji, arī es; tie ir izraēlieši, arī es; tie ir Ābrahama pēcnācēji, arī es. 23Tie ir Kristus kalpi (es runāju kā neprātīgais), vēl vairāk es tāds esmu: daudzos darbos, vairākkārt cietumos, bezmēra šaustīšanā, bieži nāves briesmās. 24No jūdiem piecas reizes saņēmu pa četrdesmit sitienu, atskaitot vienu. 25Trīs rezes tiku rīkstēm šaustīts, vienreiz akmeņiem mētāts, trīs reizes izcietu kuģa bojā eju, diennakti biju jūras dzelmē; 26Bieži biju ceļojumos, upju briesmās, laupītāju apdraudēts, briesmas man draudēja no savas tautas, briesmas no pagāniem, biju briesmās pilsētās, briesmās tuksnesī, briesmās uz jūras, briesmas draudēja no viltus brāļiem; 27Darbā un pūlēs, daudz negulētās naktīs, badā un slāpēs, daudzos gavēņos, saltumā un kailumā. 28Bez tam vēl viss pārējais, arī ikdienas drūzma ap mani un rūpes par visām draudzēm. 29Ja kāds ir nespēcīgs, vai es nekļūstu nespēcīgs? Ja kāds tiek ieļaunots, vai es neiedegos?

30Ja jau jādižojas, tad dižošos ar savu vājību. 31Dievs un mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvs zina, ka es nemeloju. Viņam gods mūžīgi! 32Damaskā ķēniņa Aretas zemes pārvaldnieks apsargāja pilsētu, lai mani notvertu; 33Bet caur logu grozā mani nolaida pāri mūrim, un tā es izglābos no viņu rokām.